Jānis Lībķens, Latvijas nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis

Statistika par Latvijas iedzīvotāju kopējo veselības stāvokli ir satraucoša. Katram otrajam mūsu valsts iedzīvotājam vecumā no 16 gadiem ir vai nu hroniska saslimšana vai ilgstošas veselības problēmas. Lielai daļai no viņiem ik dienas ir nepieciešami medikamenti. Tas nozīmē, ka katrs traucējums starptautiskajās zāļu piegādes ķēdēs var kļūt par nopietnu iekšēju krīzi, ja nebūsim laikus sagatavojušies un izveidojuši rezerves plānu. Tas attiecas gan uz valsts stratēģiskajām zāļu rezervēm, gan kopējo apgādes sistēmu un medikamentu pieejamību, kur svarīgi, lai politisku uzsaukumu un steigā virzītu reformu dēļ nozare nepazaudētu savu konkurētspēju un spētu nodrošināt pacientu ārstēšanu un medikamentu pieejamību iespējami augstākā kvalitātē.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ esošā Latvijas zāļu apgādes sistēma labi funkcionē miera laikos, bet ir tik ievainojama krīzes un ārkārtas situācijās, ir tādēļ, ka Latvijas medikamentu tirgū izteikti dominē ārvalstīs ražotu zāļu imports. Vietējo farmācijas uzņēmumu tirgus daļa ir vien nieka 6%. Salīdzinoši citviet Eiropas valstīs, kurās ir sava nacionālā farmācijas industrija, šis skaitlis ir teju desmit reizes lielāks – no 40% līdz 50%. Taču arī Eiropā lielākā daļa zāļu ražošanai nepieciešamo izejvielu tiek importētas no Indijas, Ķīnas un Bangladešas, kas rada papildu riskus. Līdz ar to Eiropa kopumā un Latvija jo īpaši ir ļoti atkarīga no starptautiskajām zāļu un izejvielu piegādēm. Kā pierādīja pēdējie četri gadi, pārrāvumi piegādēs negatīvi ietekmē mūs visus, jo virknei Latvijas iedzīvotāju kvalitatīva ikdiena ir iespējama, tikai pateicoties medikamentozai ikdienas terapijai. Bez tās paaugstinās stacionēšanās riski un slodze uz stacionāriem. Nav nekāds noslēpums, ārstēšanās stacionārā pacientam un valstij izmaksā visdārgāk. Tieši tāpēc mediķi vienmēr uzsver, ka pacientiem ir stingri jāievēro nozīmētā medikamentozā terapija, devas un regularitāte.

Pandēmijas mācībstunda

Nebaidos apgalvot, ka pandēmija bija smags periods mums visiem, taču dažiem tas izvērtās īpaši skarbs. Daļēji tas bija tādēļ, ka valsts rīcība bija haotiska. Globālo pandēmiju sākotnēji visi uztvēra kā Ķīnas problēmu, kas līdz Latvijai jau nu noteikti neatnāks. Taču tā atnāca un mūs pārsteidza nesagatavotus. Kaut vai viens piemērs. Covid-19 vakcīnas Latvijā tika iepirktas par vēlu, pēcāk izrādījās, ka tās nav kur glabāt, tāpat nebija skaidrs, kā tās nogādāt un kā uzglabāt vakcinācijas punktos. Tam visam pa vidu bija arī starptautiskās apgādes problēmas un piegāžu pārrāvumi, un galu galā – vakcīnu beigās bija iepirkts krietni par daudz, jo kopējā Eiropas Savienības iepirkumā nekādas izmaiņas veikt nevaram un joprojām esam spiesti no valsts budžeta maksāt miljonus par preci, kas tādos apjomos nav vajadzīga. Lokāli risinājumi un iepriekšēja sagatavotība ļauj no šādām situācijām izvairīties, taču tam nepieciešama rūpīga plānošana un starpinstitūciju sadarbība.
Kopš pandēmijas sākuma visu ikdienas smagumu uz saviem pleciem iznesa privātais sektors, sākot ar mediķiem un farmaceitiem, beidzot ar laboratorijām, zāļu apgādes uzņēmumiem un vakcinācijas pakalpojumu sniedzējiem. Covid-19 uzskatāmi pierādīja, ka Latvijas nesagatavotība krīzei izmaksāja dārgāk pilnīgi visiem – gan veselības aprūpes budžetam, gan pacientiem, gan arī ekonomikai kopumā, jo virkne uzņēmumu bija spiesti doties dīkstāvē vai būtiski ierobežot darbību, kamēr gaidījām vakcinācijas sākumu. Par situāciju stacionāros, laboratorijās un mediķu, laboratoriju darbinieku un citu veselības aprūpes speciālistu pārslodzi pat nerunāsim – arī tur sekas jūtamas joprojām.

Galvenais cietējs – pacients

Medikamentu pieejamības problēmas nebeidzās līdz ar pandēmiju, jo arī karš Ukrainā būtiski ietekmēja starptautiskās piegādēs ķēdes. Kā liecina pētījumu kompānijas “Norstat” veiktā veselības aprūpes darbinieku un farmaceitu aptauja, pēdējo četru gadu laikā teju katrs desmitais respondents vismaz reizi nedēļā piedzīvojis situāciju, kad pacientam nepieciešamie medikamenti nav bijuši pieejami. Kā biežākais iemesls tiek minēti pārrāvumi starptautiskajās medikamentu piegādes ķēdēs. Arī Ukrainas gadījums mums uzskatāmi parādīja, ka zāļu piegādes un palīdzības sniegšana nenotiek tik operatīvi arī kā ziedojums vai humānā palīdzība. Lai Latvijas zāļu apgādes uzņēmumi varētu nogādāt vairākus miljonus eiro vērtu medikamentu un medicīnas ierīču ziedojumu Ukrainai, pagāja vairākas nedēļas, kamēr tika atrisinātas visas normatīvā regulējuma prasības un ierobežojumi, lai šādu ziedojumu varētu veikt.

Sagatavošanās krīzei

Lai, saskaroties ar nākamo krīzi, nenonākam tādā situācijā kā pandēmijas laikā, Latvijas valdībai ir jāīsteno vismaz trīs būtiskas aktivitātes. Pirmkārt, nu jau salīdzinoši straujiem soļiem ir jāizveido medikamentu valsts rezerves fonds. Pirmie soļi šajā virzienā ir sperti un mūsu aicinājums ir sadzirdēts. Viennozīmīgu atbalstu paudusi Ekonomikas ministrija un sākusies kustība arī Veselības ministrijā. Taču mājasdarbu, lai nonāktu līdz sistēmai un tās funkcionēšanai nepieciešamā finansējuma, vēl ir daudz. Kritiskās infrastruktūras turētājiem, nacionālajiem zāļu ražotājiem, arī pacientu organizācijām un ārstiem ir jābūt skaidrībai par katra posma lomu un atbildību krīzes situācijās. Pašlaik šādas skaidrības nav, bet pozitīvi, ka beidzot jautājums nonācis ministriju un atbildīgo politiķu dienaskārtībā.

Starp citu, Igaunijā medikamentu rezerves nu jau tiek veidotas ne tikai cilvēkiem, bet arī veterinārajiem medikamentiem un precēm. Valsts veidota stratēģisko krājumu aģentūra izsludina iepirkumus ar konkrētiem nosacījumiem, noslēdz līgumus un nozares uzņēmumi nodrošina nepieciešamos krājumus. Turklāt šādi krājumi tiek veidoti arī citām kritiskajām precēm – naftai, dabasgāzei, pārtikai, medikamentiem, rūpējoties arī par piegāžu avotu diversifikāciju. No valsts budžeta krājumu veidošanai ir paredzēts arī atbilstošs finansējums.

Otra lieta. Mums ir jāmazina lielā atkarība no zāļu importa. Latvijā, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, ir spēcīgi attīstīta farmācijas industrija. Tādi nozares uzņēmumi kā AS “Olainfarm”, AS “Grindeks”, SIA “PharmIdea”, SIA “Silvanols”, AS “Rīgas farmaceitiskā fabrika” un daudzi citi Latvijas zāļu un medicīnisko ierīču ražotāji ir kritiski svarīgi. Vietējie uzņēmumi pašlaik ļoti intensīvi strādā pie sava produktu portfeļa paplašināšanas un eksporta attīstības, bet valstij ir jāmeklē iespējas atbalstīt vietējo ražošanas nozari, lai vietējiem uzņēmumiem būtu vairāk resursu audzēt savu tirgus daļu arī Latvijā. Tas ir jautājums arī par Latvijas drošību un spēju sevi apgādāt ar kritiskākajām precēm ārkārtas situācijās. Medikamenti tādi viennozīmīgi ir.

reškārt, beidzot ir jārisina gadiem samilzusī problēma, ka ārvalstīs ražotās zāles regulāri netiek piegādātas nepieciešamajā apmērā. Ikviens interesents var iepazīties ar Nacionālā veselības dienesta apkopoto kompensējamo zāļu sarakstu. Tajā pretim daudzu medikamentu nosaukumam ir redzams sarkans krusts, kas nozīmē, ka tās pašlaik nav Latvijā pieejamas. Tas sagādā problēmas gan pacientiem, kuriem nav iespējas lietot nepieciešamos medikamentus, gan ārstiem, kuriem ir jāmeklē alternatīva esošajai terapijai. LNZAA jau gadiem ir aicinājusi atbildīgās institūcijas meklēt šai problēmai risinājumu, bet situācija tā arī nav uzlabojusies. Kopējo situāciju noteikti neuzlabos arī iecerētās reformas medikamentu cenu jautājumā, bet drīzāk otrādi – vietējo uzņēmumu un zāļu pieejamības nodrošinātāju tirgus pozīcijas pasliktināsies, no kā var ciest arī medikamentu fiziskā pieejamība pacientiem. Nedrīkst ar populistiskiem saukļiem un bez skaidriem aprēķiniem jau miera laikos izpostīt to, kas efektīvi strādā un funkcionē.

Gribam vai nē, bet krīzes bija, ir un būs. Ja sakām, ka Latvijā cilvēks, viņa veselība un dzīvība ir vērtība, tad politiķiem un ierēdņiem ir pēdējais laiks to pierādīt ar reāliem darbiem, piemēram, sagatavojot valsts līmeņa sistēmu medikamentu pieejamībai visiem pacientiem arī ārkārtas situācijās.