Latvijas nacionālās zāļu apgādes asociācija (turpmāk- LNZAA) ir iepazinusies ar Veselības ministrijas izstrādāto Informatīvo ziņojumu par zāļu finansiālo pieejamību (23-TA-3101). LNZAA noraida minēto ziņojumu, jo uzskata to par kaitniecisku tautsaimniecībai un sabiedrības drošībai, jo tas grauj gadiem veidoto zāļu apgādes sistēmu kopumā.

Farmācijas nozarē jau gadiem tiek runāts par nepieciešamību mazināt PVN likmi zālēm, jo PVN likmes samazināšana tiešā veidā samazina pacientu izdevumus par zālēm. Ziņojumā Veselības ministrija kārtējo reizi atliek problēmas risināšanu uz nenoteiktu laiku, neminot konkrētu samazinātās PVN likmes apmēru, kā arī netiek minēti konkrēti termiņi, kad samazināto PVN likmi ir plānots ieviest. Tas rada pamatotas aizdomas, ka līdzīgi kā visus iepriekšējos gadus, PVN likmes samazināšana tā arī netiks īstenota.

Dzenoties pēc cenu samazinājuma Veselības ministrija ir aizmirsusi par šādas rīcības ekonomisko pamatojumu un iespējamām sekām. Zāļu piecenojumu apmēri nav mainīti kopš 2005.gada, bet ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi ir ievērojami pieauguši. Laikā, kad tika veidots piecenojumu modelis vidējā alga valstī nepārsniedza ~580EUR, bet šobrīd vidējais atalgojums jau pārsniedz ~1550 EUR. Laika gaitā ir ievērojami pieaugušas arī energoresursu izmaksas, komunālo pakalpojumu, transporta, īres un citas izmaksas. Sākot no 2021.gada esam piedzīvojuši straujāko izmaksu pieaugumu, līdzīgi kā tas ir arī citās nozarēs, kad izdevumi ļoti strauji pieauga līdz pat 40%, zāļu apgādes uzņēmumiem cenu regulēšanas mehānisms neļauj izmaksas iekļaut preču un pakalpojumu cenās. Šī iemesla dēļ inflācija farmācijas nozarē ir saglabājusies mērena ~6% apmērā, kamēr citās nozarēs cenu pieaugums sasniedz pat 40%. Tas nozīmē, ka energoresursu un citu izmaksu straujais pieaugums ir ticis kompensēts uz nozares rēķina.

Šādos apstākļos nacionālajiem zāļu apgādes uzņēmumiem būs jāveic atbilstoši taupības pasākumi, jāsamazina piegāžu reizes, jāoptimizē darba vietas un jāsamazina darbinieku skaits, kā arī jāpārskata sortiments. No vienas puses Veselības ministrija vēlas nodrošināt zāļu finansiālo un fizisko pieejamību, bet no otras puses tiek darīts viss iespējamais, lai zāļu sortiments sašaurinātos, krājumi būtu pieejami daudz īsākā termiņā, bet zāļu pasūtījumu apstrādes un piegādes termiņi būtu garāki. Viss iepriekš minētais norāda uz to, ka Veselības ministrijai nav ilgtermiņa redzējuma par nozares attīstību. Pirms jebkādu reformu īstenošanas būtu nepieciešams izstrādāt farmācijas nozares attīstības plānu (politiku), lai nozarei būtu skaidri valsts mērķi attiecībā uz farmācijas nozari, attīstības virzieni un sasniedzamie rezultāti.

Uz nozares politikas trūkumu norāda arī Veselības ministrijas ieceres veidot jaunas informācijas apmaiņas un drošības sistēmas, kā arī attīstīt kritisko infrastruktūru krājumu veidošanai un valsts apgādei ar zālēm krīzes situācijās, bet šīm funkcijām kā ierasti nav paredzēts finansējums no valsts budžeta līdzekļiem. Tas nozīmē, ka ieceres būs jāievieš uz nozares rēķina, bet finansējuma samazināšana nozarei šīs iespējas vēl vairāk samazinās.