Diskusijā “Zāļu pieejamība Latvijā X stundā: Ukrainas pieredze un Latvijas realitāte” veselības aprūpes un drošības nozares eksperti norādīja, ka Latvijai ir laicīgi jāgatavojas dažāda veida krīzēm arī no zāļu apgādes aspekta – ir jāveido sistēma medikamentu krājumu jeb rezerves fonda nodrošināšanai, un rezervju veidošanai ir jāparedz valsts finansējums, kā tas ir ar naftas rezervēm.

Diskusijā piedalījās un par zāļu pieejamības nozīmi diskutēja ārste, neiroloģe, Ukrainas atbalsta biedrības “SICH” vadītāja Oksana Sičko, Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis Jānis Lībķens, Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF Latvija) valdes priekšsēdētāja Elīna Egle-Ločmele un AS “Olainfarm” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis.

Diskusijā Jānis Lībķens norādīja, ka Latvijā ir izveidota efektīva un funkcionējoša sistēma zāļu apgādei ikdienas vajadzībām, taču krīzēm valstiskā līmenī tā nav gatava. Turklāt Covid-19 pandēmijas laika pieredze pierādīja, ka valsts nav gatava profesionāli un operatīvi risināt šos jautājumus – valsts paļāvās uz tirgus dalībnieku iesaisti un atbildību, akūtā situācija tika sakārtota, taču nepieciešamās mācības no tās arī nav gūtas, nav izveidota ne skaidra zāļu apgādes sistēma krīžu gadījumiem, ne arī zāļu krājumi.

“Mēs arvien skaidrāk redzam, ka risinājumam ir jābūt, un pie tā savlaicīgi ir jāsāk strādāt. Latvijas zāļu tirgū aptuveni 94% medikamentu tiek importēti no citām valstīm. Tādēļ  mēs esam ļoti atkarīgi no starptautiskajām piegādēm, un to pārrāvumus pēdējo gadu laikā esam piedzīvojuši vairākkārt. Laikā, kad 42,9% mūsu valsts iedzīvotāju vecumā virs 16  gadiem ir hroniskas saslimšanas, palikšana bez nepieciešamajām zālēm ne tikai būtiski saasinātu viņu veselības stāvokli, bet arī palielinātu tēriņus gan pašiem iedzīvotājiem, gan valstij kopumā,” sacīja J. Lībķens. Pie esošā regulējuma un sistēmas zāļu apgādes uzņēmumi parasti neveido krājumus ilgāk kā mēnesim, jo pretējā gadījumā var rasties nesamērīgi finanšu riski.

Krīzes, kā tika norādīts diskusijā, var būt ļoti dažādas, piemēram, militāra rakstura, pandēmijas atkārtojums, ārvalstīs ražotu zāļu apjomu novirzīšana citur, lielākos vai savos mājas tirgos, vai citi iepriekš neparedzami apstākļi. Tāpēc, lai novērstu iespējamas zāļu pieejamības problēmas, Veselības ministrijai sadarbībā ar citām atbildīgajām iestādēm un nevalstiskajiem partneriem nekavējoties būtu jāsāk darbs pie nacionālā medikamentu rezerves fonda izveides, paredzot tam atbilstošu finansējumu.